2022. gada 30. novembrī Jēkabpils 3.vidusskolas 11.klases un 12.klase devās uz Jēkabpils novada Galveno bibliotēku, lai iepazītu trimdas dzejnieka, latviešu modernisma klasiķa Linarda Tauna (1922 – 1963) daiļradi.
102 dzejoļi, 2328 dzejas rindas – dzejnieka atstātais mantojums, kurā atklājas L. Tauna un viņa paaudzes pārdzīvojumi, ilgas un sapņi, traģiskā atrautība no dzimtenes. Dzīves laikā publicēts tikai viens L. Tauna dzejoļu krājums – “Mūžīgais mākonis” (1958). Bērnību un jaunību Linards Tauns pavadīja Rīgas nomalē Anniņmuižā. Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, strādāja pie zemniekiem un dažādus gadījuma darbus netālu no Frankfurtes pie Mainas, tad Silēzijā, Gerlicas pilsētā, Memingenē. 1946. gadā sāka publicēties trimdas latviešu presē. 1950. gadā pārcēlās uz Ņujorku, strādāja par burtlici tipogrāfijā un redaktoru “Latvju Žurnāla” redakcijā.
Jēkabpils novada Galvenās bibliotēkas Lasītāju apkalpošanas nodaļas darbinieces Anta Klints, Lilija Kirilova, Anita Katiņa bija sagatavojušas emocionāli vizuālu un muzikālu stāstījumu par L. Taunu biogrāfijas faktiem un daiļradi. Klausītāji uzzināja, ka Tauns ir pseidonīms un ko īsti nozīmē vārds “tauns”, ka dzejnieks teicami pratis piecas valodas, ka pilsēta, bērni, tējnīcas, saule, dažādas krāsas ir tēli L. Tauna dzejā.
Interesants bija stāstījums par latviešu dzejnieku un mākslinieku grupu “Elles ķēķis”, par to, kā Linards Tauns kopā ar Gunaru Saliņu kļuva par vadošo personību šajā apvienībā.
Dzejnieka darbos atrodamos motīvus bibliotekāres bija atklājušas arī V. Plūdona, Raiņa, Čaka, O. Vācieša, Ingas Pizānes dzejā, tas lika arī klausītājiem pārbaudīt savas zināšanas literatūrā.
Apmeklētāji bibliotēkā cienājās ar āboliem, jo personificētais dzimtenes ābols ir viens no L. Tauna dzejas simboliem: “Tagad, dzīvojot zem neona, Kas balo kā kauli, Labprāt aizietu atpakaļ Gaismā, kas krīt No piena āboliem…” Telpas vizuālajā noformējumā bija izmantoti dzejniekam tuvi dzejas tēli – zivis un mākoņi. Literāta radītās dzejas rindas varēja lasīt uz krāsainām salvetēm: “Sen aizdejojušas Mazas krāsainas sandales.” (L. Tauns)
Informatīvās stundas klausītājiem bija iespēja iepazīties ar L. Tauna grāmatām un periodikas rakstiem par dzejnieku.
Iedvesmojoties no gūtajām idejām, 12.klases skolnieces radīja L. Tauna un 21.gs. jauniešu dzejas saspēli:
Narcises/ Pārdzīvojums
Caur pilsētu iet starptautiskais autobuss, kurš iegriežas autoostā, bet atsakās ņemt cilvēkus pieturā.
Meitene zili bāla, stipri nosalusi, ar salauztu sirdi staigā pilsētas parkā, ziemā un skaļi raud.
Dārza tālē kādu ziedu apspīd saule, tas dot cerību uz laimi.
Narcises matos tai zied, jo pārāk ilgi sapņoja par vasaru un sauli.
Viņa iet un raugās, cik ātri viss mainās, pat krāsas ir savādas, pelēcīgas.
Pilsētas dārzos kā draugos var saskatīt gan labo, gan slikto, gan tumšo, gan gaišo.
Un viņas tērpa krokās spīd saulaini spīdumi.
Bālas narcises zied, gaida, kad iedzeltenosies, lai varētu cilvēkos rast smaidu.
Caur pilsētu meitene iet, ausīs skan mūzika, katrā dziesmā cenšas atrast smaidu.
Rokās bālus ziedus turot, rokas sāk likties nemaz tik bālas, šķiet siltākas nekā tās ir.
Un viņas dvēseli biklo jūtas, kuras nespēj izteikt tuvam cilvēkam.
Tīk narcisēm aizplīvurot , tur, kur ir vairāk laimes, saules, smaida.
(L.Tauns un Elīna Kotova)
Narcises/Meitene
Caur pilsētu iet maza meitene
Meitene zili bāli stāv un domā
Dārza tālē aizdomīgi lūkojās
Narcises matos tai zied kā vainags Līgo svētkos
Viņa iet un raugās , un raud
Pilsētas dārzos kā draugos pietrūkst saulītes
Un viņas tērpa krokās nespīd saulīte
Bālas narcises zied bez saules
Caur pilsētu meitene iet un raud
Rokās bālus ziedus turot, lietus līst
Un viņas dvēseli biklo raudādama
Tik narcisēm aizplīvurot vējā uz debesīm
(L.Tauns un Vitnija Krodziniece)
Narcises/Pasaules skaistums
Caur pilsētu iet pavasaris, līdzi nesot sev līdzi pirmo ziedu smaržu
Meitene zili bāla skrien pa pļavu, meklēdama ziedus
Dārza tālē dzirdama dīvaina skaņa – zuzina bites
Narcises matos tai zied, saule acīs tai spīd
Viņa iet un raugās ,cik tomēr daba ir skaista
Pilsētas dārzos kā draugos viņa meklē to pašu iedvesmu
Un viņas tērpa krokās krīt viņas matu cirtas
Bālas narcises zied, tās nesaista cilvēku skatienus
Caur pilsētu meitene iet, klusībā pie sevis dungojot
Rokās bālus ziedus turot, esam gatavi atvadīties
Un viņas dvēseli biklo iedvesmo saulainais rīts
Tik narcisēm aizplīvurot, tik sirdij nenoskumt
(L.Tauns un Anda Lazdāne)
Narcises / Viņas dvēselīte
Caur pilsētu iet kā savas bagātības meklētāja,
Meitene zili bāla, staigā pa pļavu meklēdama savas dzīves krāsu.
Dārza tālē pļavas ziedu meitenītes dzied un dejo par godu viņai,
Narcises matos tai zied, kamēr saules meita ar mākoņu dēliem dzied.
Viņa iet un raugās, cik spoža ir pasaule,
Pilsētas dārzos kā draugos, viņa meklē kamola pavedienu.
Un viņas tērpa krokās sāk saules stari atspīdēt.
Bālās narcises zied blakus viņas kājām,
Caur pilsētu meitene iet ar savas dvēseles spīdumu.
Rokās bālus ziedus turot, tā ar mērķi iet uz priekšu,
Un viņas dvēseli biklo kamola pavediens ved.
Tīk narcisēm aizplīvurot, lai ieraudzītu viņas dvēseles spožumu.
(L.Tauns un Klinta Vjakse)
Narcises/Zili bālā meitene
Caur pilsētu iet Linarda Tauna dzeja, drūma un gaiša vienlaikus
Meitene zili bāla, tāda viņa bija viņa dzejā, mīļa, bet attālinājusies, jau nepamanāma dzidri zilajās debesīs
Dārza tāle uz soliņa sēž Linards Tauns, viņš ir viens, bet ne vientuļš, blakus sēž viņa dzeja un domas
Narcises matos viņai zied, zili bālas kā tinte no gandrīz beigušās pildspalvas
Viņa iet un raugās caur miglu, kas apmākusi viņas domas
Pilsētas dārzos kā draugos ballē visi apspriež zili bālo meiteni
Un viņas tērpa krokās mīt nepateikti vārdi, atstāti novārtā
Bālās narcises zied- tikpat bālas un baltas kā rakstāmais papīrs ,tukšs, bez vārdiem
Caur pilsētu meitene iet kautrīga. bet priecīga
Rokās bālus ziedus turot ,tā ik pa laikam apraugās uz debesīm, tuvojas nakts, tās mainās, tāpat kā viņa
Un viņas dvēseli biklo, sasilda trauslais, bet stiprais liesmas uguntiņš, kas dzīvo viņā
Tīk narcisēm aizplīvot kā svaigais gaiss no rītiem
(L.Tauns un Evija Sietkovska)
Narcises/Brīnumainā diena.
Caur pilsētu iet kāds mazs vecītis ar garu un sirmu bārdu. Viņš ir izgājis cauri daudzām Latvijas pilsētām un cilvēki viņu atpazīst pēc mazā auguma un sirmās bārdas. Tautā viņu sauc par rūķīti.
Meitene zili bāla, nobijusies no savas nākotnes, kas viņu sagaidīs pēc 12. klases. Viņu nomāc neziņa, ko viņai darīt turpmāk.
Dārza tālē, tur spēlējas maz mazītiņi zvirbulēni un cīnās par slieku, kura ir resna un sulīga. Tādu iespēju neviens zvirbulēns nevēlas pazaudēt.
Narcises matos tai zied un bites lidinās ap tiem.
Viņa iet un raugās uz sniega noklātajiem zariem.
Pilsētas dārzos kā draugos aug daudz puķes.
Un viņas tērpa krokās maz diedziņš izlīdis.
Bālas narcises zied manas vecmāmiņas dārzos.
Caur pilsētu meitene iet, meklējot māju, kurā palikt.
Rokas bālus zied turot , kuri lēnām novīst, atstājot tos bez ūdens.
Un viņas dvēseli biklo nepajautās cilvēkam pēc palīdzības.
Tīk narcisēm aizplīvot tālā nekurienē
(L.Tauns un Katrīna Ģeidāne)
Narcises/Sākums
Caur pilsētu iet naksnīgas ēnas
Meitene zili bāla, klejo domu nomalēs
Dārza tālē spoži mirgo jāņtārpiņi
Narcises matos tai zied, kā saule rītausmā
Viņa iet un raugās, kur palikusi diena?
Pilsētas dārzos kā draugos, viņa vēršas pēc padoma
Un viņas tērpa krokās rodas jaunas cerības
Bālas narcises zied, pretimnākošajās sejās
Caur pilsētu meitene iet, jaunu cerību pilna
Rokās bālus ziedus turot, atmostas dvēsele
Un viņas dvēseli biklo un neskaidro
Tīk narcisēm aizplīvurot ciet.
(L.Tauns un Renāte Ozola)
Paldies Jēkabpils novada Galvenajai bibliotēkai par sadarbību un spēju jauniešus radoši iedvesmot, paldies par vienas dzejas telpas apguvi 12.klases skolniecēm Klintai, Katrīnai, Vitnijai, Evijai, Renātei, Elīnai un Andai!
Skolotāja Rainelda Muižniece
